Jo ilgāk dzīvoju šajā pilsētā, jo vairāk saprotu, kā Čakam tā varēja būt tik ļoti tuva un mīļa. Man patīk vakaros braukt ar tramvaju mājās. Mirklis, kad iededz gaismas visapkārt, ir pilns maģisku burvju putekļu, kuri mirguļo kā jāņtārpiņi visapkārt.
Ir patīkami ielikt austiņas, ieslēgt mp3 atksaņotāju un, klausoties savu mīļāko mūziku, braukt mājās no centra vai Alfas. Parasti tās ir pasakaina miera pilnas minūtes, kurās nekas un neviens, pat ne biļešu kontrole, nespēj traucēt.
Un tieši tas ir tas, kas man te patīk. Un ne tikai. Ir vēl daudz mazu sīkumu. Var jau sacīt, ka pilsēta nogurdina. Tomēr katram mākonim sava zelta maliņa, ja tā var izteikties. Un šim mākonim arī tāda ir. Droši vien man nokritīs rozā brilles un es sasitīšso, tomēr kamēr tas nav noticis...pietiks dramatikas un monoizrāžu par trakajiem. 'Vienkārši aizvērsim acis un baudīsims sprakšķoši vēsus rudens rītus bez cimdos un cepurē.
No comments:
Post a Comment