diloņa kailums, mēnesim sejas nav...

Mani šodien aisūtīji nomirt. Man šķiet, ka es mazliet tā arī izdarīju. Aizgāju un brīdi stāvēju pie kanāla, un nesapratu, ko lai domā. Jo kad galvā ir miljards domu, kuras visas tev gāžas virsū vienā lavīnā, smadzenes apmulst, nespēdamas uztvert, kuru no tām lai izvēlas. Es izvēlos tomēr būt. Piedod, ja tas Tevi sarūgtina, tomēr es izvēlēšos būt. Dzīve ir pārāk īsa.

es, maita, laikam esmu nomiris

jau sen, pirms daudziem gadiem...

Un ir tik viegli Paradīzi padarīt par Elli zemes virsū. Un es nekādi nespēju šovakar saprast, kas ir labāk - mirt vai mūžam eksistēt nekurienē. Bet ne man par to lemt un spriest. Lai spriež tie, kuriem par to jādomā. Tomēr Tu man esi atdevis cerību, ka tiešām vēl var notikt tā, kā ir noticis... Es nekad nemainītu nevienu dārgakmeni pret tavu smaidu, skatienu, smiekliem... Tev pieder mana dvēsele, Tev pieder mana miesa...kāda gan ir eksistences jēga, ja ir tik viegli iznīcināt u pārvērst putekļos ilgi veidotus pamatus un uzbūvēt Berlīnes mūri vienā naktī...

Cold, cold water surrounds me now
And all I've got is your hand...

Gribēju tikai pateikt, ka nāvei tomēr ir mazliet skaistuma piegaršas. Ne tik daudz cik dzīvei tomēr. Bet piemīt. Es esmu vilcene. Es kaucu pret pilnmēnesi. Es sargāju savus nedzimušos mazuļus, un sargāju savu teritoriju no iebrucējiem. Es neciešu cilvēka smaku. Cilvēki nebīstas nāves, tie nebīstas tiesas. Man kauns no viņu odžu dzimuma, kas ievainojis manējo tik daudz reižu...un tie pat nekaunas...

Ak, neņemiet mani galvā. Manas grafomāna līnijas uz baltrūtota papīra ar melnu tinti. Nē, labāk ar asinssarkaniem burtiem rakstīts pēdējais līgums ar ... Dievu vai Velnu...kas to vairs atceras...Bet dzīve ir skaista, dzīve rit uz priekšu kā tramvajs, kurš nekad nestājas, nekad netiek līdz depo... ka pulkstenis tikšķ sirds metronoms, un man ir mazliet bail... no tā, ko rītdiena nesīs...

Hallelujah.