Somewhere over the rainbow ...

Miegains rīts. Mazliet neparasts rīts, kurš sākās pietiekami daudz vēlāk. Bet skaists. Joprojām ārā snieg un tas ir eleganti. Mana baltā ziemas elegance. Nemaz daudz jau nevajag. Tikai neiespējamu iziešanu, izbraukšanu, karstvīnu un absolūtu nevēlēšanos nedz iet nedz braukt. Pilnīgu pofigismu. Bet tā jau nevar. Vēl ir jātiek līdz nedēļas beigām. Tad jābrauc mājās. Otrās mājās. Uz Cēsīm. Šogad tur neesot sūnu ciems. Tad jau tā bija tikai pagājušajā gadā. lai nu tā būtu. Ticēsim uz vārda.

Ziemassvētku dāvanu saiņošana nemaz nav vairs aiz kalniem. Tas ir jāizdara pēc iespējas drīzāk, citādi es sāku pamazām kavēt pati sev nosolītos termiņus. Vēl jāgatavo Ziemasvētku kartītes un  jāatkārto dzejoļu lieta.  Man bija nedauadz apmulsums, kad secināju, ka mans ikgada dzejolis pēkšņi ir mazliet piemirsies. No tiesas samulsu. Bet tā notiek. Biezpiens vairāk jāēd.

Winter wonderland.

Tāds mierīgs rīts. kaut katrs rīts būtu tāds kā šis. Kad nekur  nav jāsteidzas, var izbeudīt savu laiku, ko pavadi ceļoties. Mierīgi apēst savu mandarīnu, iedzert stipru, bet saldu tēju, un justies lieliski. Tam nevajadzētu sagādāt pārāk daudz problēmu.